2008.gads.
Filma par manu mīļāko mākslinieku Salvadoru, tādēļ, protams, bija jāredz. Veidota pēc viņa "slepenās autobiogrāfijas", tādēļ likās diezgan ticami. Roberts Patinsons galvenajā lomā, bet tas nav tas pats vampīrveidīgais radījums, šeit vispār pat aizliegts kaut ko salīdzināt un tā.
Vienmēr bija licies, ka Salvadora ģenialitāti cilvēki atzinuši tikai krietni vēlākos gados, ne uzreiz, ja saprotat. Tīkams pārsteigums bija tas, ka viņš pats visiem slavināja - "I'm genious, I'm superb, I'm amazing" utt. Tā cilvēki parasti nedara, un jā, plus viņa oriģinalitātei. Šādā veidā jaunais vīrietis sevi iedrošināja, un citiem atlika tikai pieņemt viņa pašoptimismu.
Salvadors sadraudzējas ar Frederiko, cilvēku, kurš savu talantu izklāj ar spalvu uz papīra. Labi, viņiem izveidojas kas mazliet vairāk par draudzību, vēlāk tiek iesaistīta arī jaunā rakstnieka mīļotā sieviete, bet, vai jūs ticat, ka mākslas cilvēkiem vispār vienmēr var būt tādas pilnīgi vispārpieņemtas attiecības? Tā kā tas bezmaz vai šķiet loģiski. Ja pārkāp robežas, par to jāmaksā. Un tomēr - ģēniji arī ir tikai cilvēki. Ar visu jūtu bagāžu, kas nāk līdzi, un ko skatītāji arī pilnībā var uzminēt.
Vikiņai, kas sēdēja blakus, īsti nepatika, tomēr es teikšu, ka bija saturīgi pavadīts laiks. Šī filma arī atstāj vēlmi turpināt lūrēt pa atslēgas caurumu Dalī sirds mājoklī, ne tikai viņa darbos. Tas nav briesmīgi, jo Salvadoram pašam piemita jauka tieksme uz ekshibicionismu, un pasaulei viņš ir atdevis sevi visu. Paldies, sirsnīgs paldies ;]

